Ievads neorganiskajos pigmentos

Neorganiskie pigmenti ir krāsaino metālu oksīdi vai daži metālos nešķīstoši metālu sāļi. Neorganiskos pigmentus iedala dabiskajos neorganiskajos pigmentos un mākslīgajos neorganiskajos pigmentos. Dabīgie neorganiskie pigmenti ir minerālpigmenti.
Pigmenti, kas izgatavoti no dabīgiem minerāliem vai neorganiskiem savienojumiem. Dabiskajiem minerālpigmentiem parasti ir zemāka tīrība un tumšāka krāsa, taču tie ir lēti. Sintētiskajiem neorganiskajiem pigmentiem ir pilns šķirņu klāsts, spilgtas un tīras krāsas un spēcīga slēpšanās spēja.
Cilvēki neorganiskos pigmentus ir izmantojuši ļoti agri, un aizvēsturiskos laikos kā pigmenti tika izmantoti sodrēji, krīts, krāsainā zeme un dabiskais dzelzs oksīds. No 3000.g.pmē. līdz 2000.g.pmē. tika apgūta svina baltuma ražošanas metode. Aptuveni 200. gadu pirms mūsu ēras Ķīna kā pigmentu izmantoja mākslīgi rafinētu sudraba vermiljonu (HgS). 1704. gadā Dīsbahs Vācijā izgudroja krāsu pigmenta Prūsijas zilā [tumši zils pigments, galvenā sastāvdaļa ir Fe4 [Fe(CN)6] 3 xH2O] ražošanas metodi. 1809. gadā franču L.-N. Vauqueland izgatavoja hroma dzeltenu. 1831. gadā franču uzņēmums IB Guimet uzcēla rūpnīcu netālu no Lionas, lai ražotu ultramarīna zilo krāsu. 1874. gadā Lielbritānijas Austen Zinc White Company Widnes rūpnīca ražoja litoponu. 1916. gadā titāna kompozītmateriālu pigmenti (satur TiO225 procentus) un tīrs titāna dioksīds (titāna dioksīds) tika laisti ražošanā 1923. gadā, kas ļāva spert lielu soli uz priekšu pigmentu ražošanas līmenī. Neorganisko pigmentu krāsu spektrs būtībā ir pilnīgs.